E-komercijas burukuġi nodokļu rifos
Ir tik daudz nesaprotamā, grūti sataustāmā, miglaini konstatējamā, ka tradicionālie nodokļu aplikšanas principi te nestrādā – nepieciešamas jaunas nodokļu aplikšanas stratēģijas, e-biznesi, drastiski nemaksājot nodokļus, utt. Iespējams, ka tajā visā ir kāda daļa patiesības, bet francūžiem ir viens labs teiciens: «Plus ga change, plus c’est la meme chose» – jo vairāk lietas mainās, jo vairāk tās paliek tādas pašas.
Ar ko, sēžot pie monitora un slaukot sviedrus baltā kreklā, var cīnīties vidusmēra e-komersants? Parasti jau ar to pašu, ar ko pārējie: darbaspēka nodokļi ar savu aptuveni 45% nastu, 15% uzņēmumu ienākuma nodoklis (UIN), 10% iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) par dividendēm un varbūt vēl PVN. Ja šis procentu likmes kādu dzen izmisumā, spiež apcerēt savu konkurētspēju vai arī viņu vienkārši nomoka alkatība un gribas vairāk naudas sev pašam, tad tāds e-aktīvs līdzcilvēks saskaras ar ļoti līdzīgām idejām kā jebkurš pašmāju uzņēmējs. Pirmkārt, jautājums ir par to, vai var samazināt nodokļu bāzi ar kādām izmaksām. Tradicionālie domu virzieni un iespējas: pakalpojumi, maksājumi par intelektuālo īpašumu (IP), procenti – viss, kas dod iespēju samazināt savus ieņēmumus. Otrkārt, ja jau šeit, Latvijā, ir tik grūti, var visu vai daļu biznesa pārcelt kaut kur citur, kur ir mazāki tie sasodītie maksājumi valsts budžetā.
Pirmais un otrais jautājums latviešu cilvēkiem iet rokrokā, jo parasti jau sevi cienošam komersantam bufetē starp cukuru un Ceilonas tējām vai arī ģimenes advokāta atvilktnē ir kāda mapīte ar ārzonas dokumentiem.
Sāksim ar to ārvalstu būšanu. Visnotaļ bieži ir sastopams viedoklis, ka lokālu biznesu var pēkšņi piereģistrēt kaut kādā brīnumainā zemē ar zemiem nodokļiem, bet pats ar visiem uzņēmējdarbības aktīviem palikt tepat Latvijā. Tās gan drīzāk ir iedomas, nevis realitāte, jo nodokļu sistēmas principā tiek veidotas tā, ka konkrētajā valsts teritorijā notiekošo komercdarbību pakļauj šīs konkrētās valsts nodokļu sistēmai. Piemēram, Latvijā dibināts interneta veikals, kurā ir daži vietējie darbinieki un automašīnas. Veikala darbības princips ir nopirkt no reāli eksistējošām vairumtirgotāju bāzēm elektropreces un tās pēc pasūtījuma pārdot un piegādāt pircējiem Rīgas teritorijā. Manuprāt, šādā situācijā nav būtiskas atšķirības starp veikalu Brīvības ielā un veikalu interneta vietnē. Lokāls bizness, lokāli nodokļi, un kaut kādu ārvalstu sabiedrību dibināšana nerada acīm redzamas priekšrocības.
Tomēr jāatzīst, ka e-komercija ir plašs jēdziens un atšķirībā no taustāma biznesa dod iespējas būt arī netaustāmam, kas iepriekšminēto mītu par pārcelšanos citur padara par realitāti. Klasiskākais piemērs varētu būt virtuālie kazino un azartspēļu aktivitātes. Vēl līdz nesenai pagātnei Latvijas Izložu un azartspēļu inspekcijai daudzu gadu laikā nebija bijis tas gods izdod kaut vienu interaktīvo azartspēļu licenci (arī tagad ir tikai dažas). Kamdēļ gan mocīt sevi ar liekiem izdevumiem par valsts nodevām/nodokļiem un atskaitēm (turklāt te ir tik mazs tirgus!), ja ir virkne vairāk vai mazāk civilizētu jurisdikciju, piemēram, Malta, Menas sala, Gibraltārs un citas eksotiskas valstis, kurās dibināta sabiedrība var ar mierīgu sirdi iegūt tirgotāja identifikatoru (merchant account), ekspluatēt programmatūru ar kazino interfeisu latviešu valodā un valstu budžetos iemaksāt vien minimālus vai nekādus nodokļus? Realitātē, protams, lietas ir mazliet sarežģītākas, jo arī Latvija (šķiet, tikai šogad) sāk apkarot šādas interneta vietnes, tirgotāja identifikatora iegūšana azartspēlēm nav tik viegla utt. Bet tie jau ir cita rakstura jautājumi.
Ja nepatīk azartspēles, var izvēlēties kaut ko skaistāku. Piemēram, programmatūru. Es pirms dažiem gadiem pirku (godīgi saku) programmu bilžu kolekciju veidošanai un slaidiem. Faktiski savā bankas izrakstā es redzu tikai to, ka no mana konta nauda ir aizgājusi uz kaut kādu .com sabiedrību, kas varbūt ir nodokļu rezidents ASV, bet varbūt arī Bermudu salās. Protams, ka teorētiski un arī praktiski šī programmatūra bija/ir kaut kur jāizstrādā, jāuzlabo utt., un diez vai programmētāji sēž zem palmas kādā salā un cītīgi programmē. Tomēr, kad programma ir uztaisīta un tās lietošanas/pārdošanas tiesības, piemēram, no Latvijas ir korekti nodotas Bermudu sabiedrībai, kas to pārdod man un citiem interesentiem, tad pašmāju VID ir drīzāk teorētiskas nekā praktiskas iespējas kaut kā ietekmēt vai kontrolēt notiekošo. Piemēram, no manis par maksājumu uz melnā saraksta valsti teorētiski vajadzēja ieturēt peļņas nodokli 25%, bet, ja tie ir 50 eiro, tad ne man, ne VID neatmaksājas pat domāt par tiem it kā neieturētajiem 12,5 eiro.
Iedomāsimies, ka brīnišķīgo programmu izstrādā neliela latviešu hipsteru komūna, kas gadu čiloja Maurīcijā un zem Āfrikas saules, ar vecu jahtu vizinot tūristus, apgaismojās ar programmas ideju. Daži no viņiem ar pāris dolāriem kabatā atgriezās mājās daudzdzīvokļu namā Imantā, jo te riets strādā ātrāk, un sāka meklēt iespējas to softu tirgot. Lai tirgotos internetā, vajag pieslēgties norēķinu karšu sistēmai un dabūt savu merchant account. Kādam izdodas uzreiz sarunāt ar banku, bet bieži vien tiek izmantoti citi pakalpojumu sniedzēji (Latvijā tādi ir vairāki), kas nodrošina tiešsaistes transakciju apstrādi, pieeju norēķinu karšu (MasterCard, Visa) sistēmai un to, ka bankā pieņems ienākošos naudas līdzekļus. Latviski sarunāties ir patīkami, un mūsu hipsteri vienojas ar vietējo datu apstrādes uzņēmumu par savu maksājumu apstrādi. Pirms tikt pie sava tirgotāja konta, hipsteriem ir jāizdomā, kurš tad būs pats tirgotājs.
Tā kā viņiem vēl Maurīcijā par dažiem simtiem dolāru ir reģistrēts uzņēmums (MCo), kas potenciāli neko nemaksā un nevienam neatskaitās, viņi nolemj izmantot to. Sacīts – darīts, un tā štelle tiek palaista. MCo pieder programma un sava internetā vietne ar softu, kas tiek augšupielādēts uz kādu serveri, piemēram, Igaunijā, no kura es un visa plašā pasaule par mērenu atlīdzību to lejupielādē.
Attiecībās ar valsti hipsteri ir samērā lielā drošībā. Kā jurists es uz dažām lappusēm varētu apcerēt teorijas par pastāvīgo pārstāvniecību, servera atrašanās vietu un atsūtīt rēķinu, bet es neesmu (vismaz pagaidām) redzējis nevienu nodokļu strīdu, kurš demonstrētu kaut mazāko Latvijas prakses esamību šajos e-komercijas jautājumos. Tāpēc Imantas/Maurīcijas hipsteri realitātē būtu diezgan labās attiecībās ar valsti, ja no saviem ienākumiem samaksātu vismaz 10% IIN par dividendēm (no Maurīcijas par to gan būs visi 24%, arī pirms peļņas sadales, ja kādam no hipsteriem pieder 25% un vairāk procentu MCo).
Atgriežoties no Āfrikas Latvijā – ja Latvijas rezidentam ir veiksmīgs e-bizness, piemēram, sociālais tīkls, kas nodarbina desmitiem cilvēku, tad hipsteru piemērs nebūs tik viegli piemērojams, jo ir jāmaksā algas, telpu noma un jāsedz citas izmaksas, kas prasa pastāvīgu naudas plūsmu, un tas galu galā padara biznesu aizvien taustāmāku, saprotamāku un lokālāku. Līdz ar to jebkādu būtisku komercdarbības posmu pārcelšana uz ārzonu serveriem būtu ekonomiski apšaubāmāka un riskantāka.
Jebkurā gadījumā, lai kā arī būtu veicies ar e-komercdarbības pārcelšanu uz citām valstīm, jāatceras galvenie nodokļu aplikšanas principi, ja parādās peļņa un to gribas arī saņemt. Pirmkārt, dividenžu saņemšana no ārvalstīm ir patīkama tikai tad, ja to izmaksātājs nav dibināts (reģistrēts) melnā saraksta valstī. Fiziskās personas par dividendēm maksā 10% IIN vai arī sliktajā – t.i., melnā saraksta – gadījumā 24% IIN. Turklāt Latvija jau kādu laiku ir ārzonām izteikti nedraudzīga valsts, jo, ja fiziskai personai tieši vai netieši pieder vismaz 25% (melnā saraksta) ārzonas akciju tad nav svarīgi, vai virtuālais kazino peļņu šogad sadala vai ne – IIN ir jāmaksā tik un tā. Savukārt juridiskas personas UIN no ienākošajām dividendēm nemaksā vai arī maksā 15%, ja tās ir melno valstu dividendes.
Ja ārvalstu bāzes lietas ir saprotamas, var runāt arī par izmaksām, kuras samazina apliekamo bāzi. Šis jautājums lielā mērā saistās ar tām pašām ārvalstīm. Tradicionāli būtu maz jēgas vienam Latvijas uzņēmumam skaitīt naudu uz otru Latvijas uzņēmumu, jo pēc noslēgtā trauka principa samazinājums punktā A dotu peļņu punktā B. Tāpēc ierastā domāšana bieži vien neizbēgami mūs aizved pie tā, ka punkts B atrodas valstī, kur par šo gūto ienākumu nav jāmaksā nodokļi vai ari tie tiek viegli samazināti, pārsūtot tos uz punktu C. Kā jau minēju, tradicionālie domu virzieni un iespējas ir pakalpojumi, maksājumi par IP, procenti – viss, kas dod iespēju samazināt savus ieņēmumus.
Pirmkārt, pakalpojumi. Pakalpojumi ir brīnišķīga lieta, bet tikai virspusējā līmenī. Praksē bieži gadās novērot, ka atsevišķi uzņēmēji tic – pietiek saņemt rēķinu no kāda uzņēmuma, piemēram, par mārketinga pakalpojumu, un pārskaitīt naudu. Pakalpojumi ir lieliska lieta, ja tie ir īsti un ar saturu. Ja komisijas maksājumi, tad tik tiešām ir jāspēj pierādīt, ka ir atsūtīti klienti, ir taustāms ieguvums.
Ja mārketings, tad jāsaprot, kā tieši tas tika darīts. Ja servera pakalpojumi, programmatūras izstrāde, tad atkal un atkal ir jāspēj pierādīt, ka šādi pakalpojumi tika sniegti un ka tie tik tiešām ir izmērāmi. Ja šādu pakalpojumu uzdevums ir sniegt tikai nodokļu nomaksas priekšrocības, tad parasti (kā jau vienmēr) šie pakalpojumu sniedzēji ir dibināti Maltā vai Kiprā, kur attiecīgi piemēro efektīvo 5% vai 12,5% likmi, kuru jau vietējā līmenī bieži vien samazina par maksājumiem uz ārzonām. Kā jau ierasts, Latvijas nedraudzīgums pret ārzonām faktiski liedz sadarbību ar tām pa tiešo, jo par visiem maksājumiem ir jāietur 15% UIN.
Otrkārt un galvenokārt – e-komercija ir un paliek IP (preču zīmes, zinātība, patenti) tiesību piesātināts bizness. Ja šāds IP ir vērtīgs vai vismaz kāds ir rakstiski pateicis, ka tas ir vērtīgs, parakstījis šādu apgalvojumu un vēl arī uzlicis zīmogu, tad tas ir maksājums, kuru jau var pamatot.
It kā primitīvi, bet ārvalstu prese periodiski raksta par to, ka ASV e-giganti Apple vai Google un citi intensīvi izmanto Īrijas un Nīderlandes nodokļu režīmus, lai miljardiem eiro IP maksājumos pārskaitītu uz ārzonām. Katrā ziņā uz papīra vienkāršākie risinājumi nav nekas sarežģīts. Ārzonas sabiedrībai (OfCo) tiek nodotas IP tiesības. OfCo licencē šīs tiesības Nīderlandē reģistrētai sabiedrībai (DutchCo). Savukārt DutchCo to licencē Latvijas e-komercijas uzņēmumam (LatCo). LatCo IP maksājumu skaita uz DutchCo, samazinot UIN bāzi un turklāt neieturot UIN. DutchCo patur sev mazu procentu, lai varētu segt uzturēšanas izmaksas un gūtu minimālu peļņu, bet pārējo pārskaita uz OfCo. Lieta darīta. Protams, jāpiebilst, ka tam visam ir jānotiek par tirgus cenu.
Nebūtu korekti pabeigt šo vēstījumu, neko nepiebilstot par piņķerīgajiem PVN noteikumiem. E-komerciju var iedalīt divās grupās: daļēji elektroniskā, kur pasūtījums tiek veikts elektroniski, bet piegāde vai pakalpojums ir taustāms (drēbes, papīra grāmatas, apavi), un tīri elektroniskā, kur pasūtījums un arī piegāde ir elektroniska (programmatūra, e-grāmatas). Pēdējā gadījumā jāmin slavenais un brīnumainais piemērs – Luksemburga, kas pamanījās ieviest 3% PVN likmi elektronisko grāmatu pārdošanai.
Tas, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc, saņemot rēķinu par Amazon e-grāmatu (un arī citiem) pirkumiem Eiropā, jūs redzat, ka pirkums nāk no Amazon sabiedrības, kas reģistrēta Luksemburgā. Šķiet ļoti vilinoši, bet dēļ tā vien nevajadzētu steigties, jo 2015. gadā par šādiem darījumiem ES tiks piemērots PVN, vadoties no patērētāja atrašanās vietas (tagad to nosaka pēc pārdevēja atrašanās vietas). Amazon man gan nav zvanījis un teicis, kā viņi ar šo jautājumu cīnīsies, bet ir zināms, ka Lielbritānijas kase nākamajā gadā jau gaida lielus PVN ieņēmumus. Savukārt, ja sanāk caur savu interneta vietni tirgot kaut ko taustāmu, piemēram, latviešu dizaineru drēbes, turklāt ievērojamos apjomos, tad jāpiemēro tās valsts PVN, kur ir jūsu pircēji, ja tiek sasniegti tajā valstī noteiktie pārdošanas apjomi (parasti 35 000-100 000 eiro). Ja nē, tad Latvijas PVN.
Galu galā mistikas te nav nemaz tik daudz un jautājumi ir gana saprotami. Reālajā dzīvē, protams, mēdz būt dažādas situācijas, bet pieeja paliek viena un tā pati. Izdevumiem un struktūrām jābūt pamatotām un reālām. Jebkāda izdevumu kustība un struktūru veidošana ir jāveic ar skaidru izpratni par to, kas tiks sasniegts, lai izdevumi nebūtu lielāki par ieguvumiem. Ja tiek mēģināts samazināt UIN, tad 15% nodokļa optimizēšana prasa ievērojamu (vismaz daži simti tūkstošu) apgrozījumu. Ja vēlme ir samazināt darbaspēka nodokļus, to izdarīt ir visnotaļ sarežģīti. Tas, visdrīzāk, prasīs ienākumu pārveidošanu par piedalīšanos peļņā, bet, protams, maržas ir būtiski lielākas nekā UIN gadījumā. Lai kā arī būtu, uzskatu – kamēr VID cīnās ar PVN karuseļiem un līdzīgām problēmām, e-komercija vēl ilgi nebūs tā prioritāšu sarakstā.