E-komercijas burukuġi nodokļu rifos

Ir tik daudz nesaprotamā, grūti sataustāmā, miglaini konstatējamā, ka tradicio­nālie nodokļu aplikšanas principi te nestrādā – nepieciešamas jaunas no­dokļu aplikšanas stratēģijas, e-biznesi, drastiski nemaksājot nodokļus, utt. Iespējams, ka tajā visā ir kāda daļa pa­tiesības, bet francūžiem ir viens labs teiciens: «Plus ga change, plus c’est la meme chose» – jo vairāk lietas mainās, jo vairāk tās paliek tādas pašas.

Ar ko, sēžot pie monitora un slau­kot sviedrus baltā kreklā, var cīnī­ties vidusmēra e-komersants? Parasti jau ar to pašu, ar ko pārējie: darba­spēka nodokļi ar savu aptuveni 45% nastu, 15% uzņēmumu ienākuma no­doklis (UIN), 10% iedzīvotāju ienā­kuma nodoklis (IIN) par dividendēm un varbūt vēl PVN. Ja šis procen­tu likmes kādu dzen izmisumā, spiež apcerēt savu konkurētspēju vai arī viņu vienkārši nomoka alkatība un gribas vairāk naudas sev pašam, tad tāds e-aktīvs līdzcilvēks saskaras ar ļoti līdzīgām idejām kā jebkurš paš­māju uzņēmējs. Pirmkārt, jautājums ir par to, vai var samazināt nodokļu bāzi ar kādām izmaksām. Tradicionā­lie domu virzieni un iespējas: pakal­pojumi, maksājumi par intelektuālo īpašumu (IP), procenti – viss, kas dod iespēju samazināt savus ieņēmumus. Otrkārt, ja jau šeit, Latvijā, ir tik grūti, var visu vai daļu biznesa pārcelt kaut kur citur, kur ir mazāki tie sasodītie maksājumi valsts budžetā.

Pirmais un otrais jautājums latviešu cilvēkiem iet rokrokā, jo parasti jau sevi cienošam komersantam bufetē starp cukuru un Ceilonas tējām vai arī ģimenes advo­kāta atvilktnē ir kāda mapīte ar ārzonas dokumentiem.

Sāksim ar to ārvalstu būšanu. Vis­notaļ bieži ir sastopams viedoklis, ka lokālu biznesu var pēkšņi piereģis­trēt kaut kādā brīnumainā zemē ar zemiem nodokļiem, bet pats ar vi­siem uzņēmējdarbības aktīviem pa­likt tepat Latvijā. Tās gan drīzāk ir iedomas, nevis realitāte, jo nodokļu sistēmas principā tiek veidotas tā, ka konkrētajā valsts teritorijā notiekošo komercdarbību pakļauj šīs konkrētās valsts nodokļu sistēmai. Piemēram, Latvijā dibināts interneta veikals, kurā ir daži vietējie darbinieki un au­tomašīnas. Veikala darbības princips ir nopirkt no reāli eksistējošām vai­rumtirgotāju bāzēm elektropreces un tās pēc pasūtījuma pārdot un piegā­dāt pircējiem Rīgas teritorijā. Manu­prāt, šādā situācijā nav būtiskas atšķirības starp veikalu Brīvības ielā un veikalu interneta vietnē. Lokāls biz­ness, lokāli nodokļi, un kaut kādu ār­valstu sabiedrību dibināšana nerada acīm redzamas priekšrocības.

Tomēr jāatzīst, ka e-komercija ir plašs jēdziens un atšķirībā no taustāma biznesa dod iespējas būt arī netaustāmam, kas iepriekšminē­to mītu par pārcelšanos citur pada­ra par realitāti. Klasiskākais piemērs varētu būt virtuālie kazino un azart­spēļu aktivitātes. Vēl līdz nesenai pa­gātnei Latvijas Izložu un azartspēļu inspekcijai daudzu gadu laikā nebija bijis tas gods izdod kaut vienu inter­aktīvo azartspēļu licenci (arī tagad ir tikai dažas). Kamdēļ gan mocīt sevi ar liekiem izdevumiem par valsts no­devām/nodokļiem un atskaitēm (tur­klāt te ir tik mazs tirgus!), ja ir virkne vairāk vai mazāk civilizētu jurisdik­ciju, piemēram, Malta, Menas sala, Gibraltārs un citas eksotiskas valstis, kurās dibināta sabiedrība var ar mie­rīgu sirdi iegūt tirgotāja identifika­toru (merchant account), ekspluatēt programmatūru ar kazino interfeisu latviešu valodā un valstu budžetos ie­maksāt vien minimālus vai nekādus nodokļus? Realitātē, protams, lietas ir mazliet sarežģītākas, jo arī Latvija (šķiet, tikai šogad) sāk apkarot šādas interneta vietnes, tirgotāja identifi­katora iegūšana azartspēlēm nav tik viegla utt. Bet tie jau ir cita rakstura jautājumi.

Ja nepatīk azartspēles, var izvē­lēties kaut ko skaistāku. Piemēram, programmatūru. Es pirms dažiem ga­diem pirku (godīgi saku) program­mu bilžu kolekciju veidošanai un slai­diem. Faktiski savā bankas izrakstā es redzu tikai to, ka no mana konta nauda ir aizgājusi uz kaut kādu .com sabiedrību, kas varbūt ir nodokļu re­zidents ASV, bet varbūt arī Bermudu salās. Protams, ka teorētiski un arī praktiski šī programmatūra bija/ir kaut kur jāizstrādā, jāuzlabo utt., un diez vai programmētāji sēž zem palmas kādā salā un cītīgi program­mē. Tomēr, kad programma ir uztaisī­ta un tās lietošanas/pārdošanas tiesī­bas, piemēram, no Latvijas ir korekti nodotas Bermudu sabiedrībai, kas to pārdod man un citiem interesentiem, tad pašmāju VID ir drīzāk teorētis­kas nekā praktiskas iespējas kaut kā ietekmēt vai kontrolēt notiekošo. Pie­mēram, no manis par maksājumu uz melnā saraksta valsti teorētiski vaja­dzēja ieturēt peļņas nodokli 25%, bet, ja tie ir 50 eiro, tad ne man, ne VID neatmaksājas pat domāt par tiem it kā neieturētajiem 12,5 eiro.

Iedomāsimies, ka brīnišķīgo pro­grammu izstrādā neliela latvie­šu hipsteru komūna, kas gadu čiloja Maurīcijā un zem Āfrikas saules, ar vecu jahtu vizinot tūristus, apgais­mojās ar programmas ideju. Daži no viņiem ar pāris dolāriem kabatā at­griezās mājās daudzdzīvokļu namā Imantā, jo te riets strādā ātrāk, un sāka meklēt iespējas to softu tirgot. Lai tirgotos internetā, vajag pieslēg­ties norēķinu karšu sistēmai un dabūt savu merchant account. Kādam izdo­das uzreiz sarunāt ar banku, bet bieži vien tiek izmantoti citi pakalpojumu sniedzēji (Latvijā tādi ir vairāki), kas nodrošina tiešsaistes transakciju ap­strādi, pieeju norēķinu karšu (Mas­terCard, Visa) sistēmai un to, ka bankā pieņems ienākošos naudas līdzekļus. Latviski sarunāties ir patīkami, un mūsu hipsteri vienojas ar vietējo datu apstrādes uzņēmumu par savu mak­sājumu apstrādi. Pirms tikt pie sava tirgotāja konta, hipsteriem ir jāizdo­mā, kurš tad būs pats tirgotājs.

Tā kā viņiem vēl Maurīcijā par dažiem sim­tiem dolāru ir reģistrēts uzņēmums (MCo), kas potenciāli neko nemaksā un nevienam neatskaitās, viņi nolemj izmantot to. Sacīts – darīts, un tā štelle tiek palaista. MCo pieder program­ma un sava internetā vietne ar softu, kas tiek augšupielādēts uz kādu ser­veri, piemēram, Igaunijā, no kura es un visa plašā pasaule par mērenu atlī­dzību to lejupielādē.

Attiecībās ar valsti hipsteri ir sa­mērā lielā drošībā. Kā jurists es uz dažām lappusēm varētu apcerēt teo­rijas par pastāvīgo pārstāvniecību, servera atrašanās vietu un atsūtīt rē­ķinu, bet es neesmu (vismaz pagai­dām) redzējis nevienu nodokļu strīdu, kurš demonstrētu kaut mazāko Latvi­jas prakses esamību šajos e-komercijas jautājumos. Tāpēc Imantas/Maurīcijas hipsteri realitātē būtu diezgan labās attiecībās ar valsti, ja no saviem ienākumiem samaksātu vismaz 10% IIN par dividendēm (no Maurīcijas par to gan būs visi 24%, arī pirms peļ­ņas sadales, ja kādam no hipsteriem pieder 25% un vairāk procentu MCo).

Atgriežoties no Āfrikas Latvijā – ja Latvijas rezidentam ir veiksmīgs e-bizness, piemēram, sociālais tīkls, kas nodarbina desmitiem cilvēku, tad hipsteru piemērs nebūs tik vieg­li piemērojams, jo ir jāmaksā algas, telpu noma un jāsedz citas izmak­sas, kas prasa pastāvīgu naudas plūs­mu, un tas galu galā padara biznesu aizvien taustāmāku, saprotamāku un lokālāku. Līdz ar to jebkādu būtisku komercdarbības posmu pārcelšana uz ārzonu serveriem būtu ekonomis­ki apšaubāmāka un riskantāka.

Jebkurā gadījumā, lai kā arī būtu veicies ar e-komercdarbības pārcel­šanu uz citām valstīm, jāatceras gal­venie nodokļu aplikšanas principi, ja parādās peļņa un to gribas arī sa­ņemt. Pirmkārt, dividenžu saņemša­na no ārvalstīm ir patīkama tikai tad, ja to izmaksātājs nav dibināts (reģis­trēts) melnā saraksta valstī. Fiziskās personas par dividendēm maksā 10% IIN vai arī sliktajā – t.i., melnā sarak­sta – gadījumā 24% IIN. Turklāt Lat­vija jau kādu laiku ir ārzonām izteikti nedraudzīga valsts, jo, ja fiziskai per­sonai tieši vai netieši pieder vismaz 25% (melnā saraksta) ārzonas akci­ju tad nav svarīgi, vai virtuālais kazi­no peļņu šogad sadala vai ne – IIN ir jāmaksā tik un tā. Savukārt juridiskas personas UIN no ienākošajām divi­dendēm nemaksā vai arī maksā 15%, ja tās ir melno valstu dividendes.

Ja ārvalstu bāzes lietas ir sapro­tamas, var runāt arī par izmaksām, kuras samazina apliekamo bāzi. Šis jautājums lielā mērā saistās ar tām pašām ārvalstīm. Tradicionāli būtu maz jēgas vienam Latvijas uzņēmu­mam skaitīt naudu uz otru Latvi­jas uzņēmumu, jo pēc noslēgtā trau­ka principa samazinājums punktā A dotu peļņu punktā B. Tāpēc ierastā domāšana bieži vien neizbēgami mūs aizved pie tā, ka punkts B atrodas val­stī, kur par šo gūto ienākumu nav jā­maksā nodokļi vai ari tie tiek viegli samazināti, pārsūtot tos uz pun­ktu C. Kā jau minēju, tradicionālie domu virzieni un iespējas ir pakal­pojumi, maksājumi par IP, procenti – viss, kas dod iespēju samazināt savus ieņēmumus.

Pirmkārt, pakalpojumi. Pakalpoju­mi ir brīnišķīga lieta, bet tikai virspu­sējā līmenī. Praksē bieži gadās novē­rot, ka atsevišķi uzņēmēji tic – pietiek saņemt rēķinu no kāda uzņēmuma, piemēram, par mārketinga pakalpo­jumu, un pārskaitīt naudu. Pakalpo­jumi ir lieliska lieta, ja tie ir īsti un ar saturu. Ja komisijas maksājumi, tad tik tiešām ir jāspēj pierādīt, ka ir at­sūtīti klienti, ir taustāms ieguvums.

Ja mārketings, tad jāsaprot, kā tieši tas tika darīts. Ja servera pakalpo­jumi, programmatūras izstrāde, tad atkal un atkal ir jāspēj pierādīt, ka šādi pakalpojumi tika sniegti un ka tie tik tiešām ir izmērāmi. Ja šādu pa­kalpojumu uzdevums ir sniegt tikai nodokļu nomaksas priekšrocības, tad parasti (kā jau vienmēr) šie pakalpo­jumu sniedzēji ir dibināti Maltā vai Kiprā, kur attiecīgi piemēro efektīvo 5% vai 12,5% likmi, kuru jau vietējā līmenī bieži vien samazina par mak­sājumiem uz ārzonām. Kā jau ierasts, Latvijas nedraudzīgums pret ārzo­nām faktiski liedz sadarbību ar tām pa tiešo, jo par visiem maksājumiem ir jāietur 15% UIN.

Otrkārt un galvenokārt – e-komercija ir un paliek IP (preču zīmes, zinātība, patenti) tiesību piesātināts bizness. Ja šāds IP ir vērtīgs vai vis­maz kāds ir rakstiski pateicis, ka tas ir vērtīgs, parakstījis šādu apgalvoju­mu un vēl arī uzlicis zīmogu, tad tas ir maksājums, kuru jau var pamatot.

It kā primitīvi, bet ārvalstu prese pe­riodiski raksta par to, ka ASV e-giganti Apple vai Google un citi intensīvi izmanto Īrijas un Nīderlandes no­dokļu režīmus, lai miljardiem eiro IP maksājumos pārskaitītu uz ārzonām. Katrā ziņā uz papīra vienkāršākie ri­sinājumi nav nekas sarežģīts. Ārzonas sabiedrībai (OfCo) tiek nodotas IP tiesības. OfCo licencē šīs tiesības Nīderlandē reģistrētai sabiedrībai (DutchCo). Savukārt DutchCo to li­cencē Latvijas e-komercijas uzņēmu­mam (LatCo). LatCo IP maksājumu skaita uz DutchCo, samazinot UIN bāzi un turklāt neieturot UIN. Dutch­Co patur sev mazu procentu, lai varē­tu segt uzturēšanas izmaksas un gūtu minimālu peļņu, bet pārējo pārskaita uz OfCo. Lieta darīta. Protams, jāpie­bilst, ka tam visam ir jānotiek par tir­gus cenu.

Nebūtu korekti pabeigt šo vēstīju­mu, neko nepiebilstot par piņķerīga­jiem PVN noteikumiem. E-komerciju var iedalīt divās grupās: daļēji elektro­niskā, kur pasūtījums tiek veikts elek­troniski, bet piegāde vai pakalpojums ir taustāms (drēbes, papīra grāmatas, apavi), un tīri elektroniskā, kur pasū­tījums un arī piegāde ir elektroniska (programmatūra, e-grāmatas). Pēdē­jā gadījumā jāmin slavenais un brī­numainais piemērs – Luksemburga, kas pamanījās ieviest 3% PVN likmi elektronisko grāmatu pārdošanai.

Tas, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc, saņemot rēķinu par Amazon e-grāmatu (un arī citiem) pirkumiem Eiropā, jūs redzat, ka pirkums nāk no Amazon sabiedrības, kas reģistrēta Luksemburgā. Šķiet ļoti vilinoši, bet dēļ tā vien nevajadzētu steigties, jo 2015. gadā par šādiem darījumiem ES tiks piemērots PVN, vadoties no pa­tērētāja atrašanās vietas (tagad to no­saka pēc pārdevēja atrašanās vietas). Amazon man gan nav zvanījis un tei­cis, kā viņi ar šo jautājumu cīnīsies, bet ir zināms, ka Lielbritānijas kase nākamajā gadā jau gaida lielus PVN ieņēmumus. Savukārt, ja sanāk caur savu interneta vietni tirgot kaut ko taustāmu, piemēram, latviešu dizai­neru drēbes, turklāt ievērojamos ap­jomos, tad jāpiemēro tās valsts PVN, kur ir jūsu pircēji, ja tiek sasniegti tajā valstī noteiktie pārdošanas apjo­mi (parasti 35 000-100 000 eiro). Ja nē, tad Latvijas PVN.

Galu galā mistikas te nav nemaz tik daudz un jautājumi ir gana saprotami. Reālajā dzīvē, protams, mēdz būt dažādas situācijas, bet pieeja paliek viena un tā pati. Izdevumiem un struktūrām jābūt pamatotām un reālām. Jebkāda izdevumu kustība un struktūru veidošana ir jāveic ar skaidru izpratni par to, kas tiks sasniegts, lai izdevumi nebūtu lielāki par ieguvu­miem. Ja tiek mēģināts samazināt UIN, tad 15% nodokļa optimizēšana prasa ievērojamu (vismaz daži simti tūkstošu) apgrozījumu. Ja vēlme ir samazināt darbaspēka nodokļus, to izdarīt ir visnotaļ sarežģīti. Tas, visdrīzāk, prasīs ienākumu pārveido­šanu par piedalīšanos peļņā, bet, protams, maržas ir būtiski lielākas nekā UIN gadījumā. Lai kā arī būtu, uzskatu – kamēr VID cīnās ar PVN karuseļiem un līdzīgām problēmām, e-komercija vēl ilgi nebūs tā prioritā­šu sarakstā.