Izmirstošā tauta

Speciālistu elitē valda uzskats, ka Krievijas tauta izmirst. Visi zina, ka Krievija, ko vada nekompe­tentu zagļu banda, kuras rokas mirkst asinīs, atrodas demogrāfiskā nāves spirālē, kas valsti neizbēgami nove­dīs bezdibenī. Un šie speciālisti arī zina, ka vienīgais veids, kā apturēt šo traukšanos lejup, ir Krievijas nostāša­nās uz demokrātisko, liberālo reformu ceļa. Galu galā visi taču zina, ka citām bijušajām komunisma valstīm, kas ir pieņēmušas brīvo tirgu, demokrātiju un tiesiskumu, klājies daudz labāk.

Džordžs Veigels savā nesenajā rak­stā žurnālā National Review min lie­lisku piemēru šai tendencei. «Krievija mirst daudzos aspektos. Alkoholisms plaukst un zeļ. Dzīves ilgums samazi­nās – šobrīd 15 gadus veca Haiti zēna dzīves ilgums pārsniedz viņa 15 gadus vecā Krievijas vienaudža paredza­mo mūža ilgumu. Ekonomikas attīstī­ba stāv uz vietas, un rubļa vērtība ka­tastrofāli samazinās. Krievija importē kartupeļus no Rumānijas. Baznīcas lielākoties ir tukšas.

Un šīs pūstošās valsts priekšgalā ir oligarhu elite, kas darbojas ļoti līdzīgi Pjuzo attēlotajām mafijas ģimenēm romānā. Krusttēvs, kā arī pēc šā romāna motīviem uzņemtajās filmās.» Veigels ļoti lielā mērā pakļaujas valdošajam uzskatam, apraudot Krie­vijas nāvi un vienlaikus netieši no­rādot, ka citām valstīm, kas ir vai­rāk orientētas uz Rietumiem, ir gājis labāk. Taču problēma rodas, salīdzi­not faktiskās izmaiņas Krievijā ar pār­maiņām citās postkomunisma valstīs. Tad vairs nebūt nešķiet, ka Krievi­jai būtu veicies īpaši slikti.

Grafikā re­dzams, kā izskatās izmaiņas Krievijas iedzīvotāju skaitā, salīdzinot ar Balti­jas valstīm, Rumāniju un Bulgāriju. Ideja, ka politisko un ekonomisko reformu liberalizēšana (sava veida demokrātiskās labklājības teorija) labvē­līgi ietekmē arī demogrāfisko situāci­ju, nespēj izturēt pat dažus galvenos kritiskos argumentus. Valstis, kas sa­līdzinājumā ar Krieviju nenoliedzami ir krietni vairāk progresējušas korup­cijas izskaušanā un caurskatāma, pare­dzama valdības darba nodrošināšanā, tajā pašā laikā ir pārdzīvojušas demo­grāfiskās krīzes, kas ir daudz smagā­kas par Krievijā pieredzētajām.

Tik tie­šām – Baltijas valstis, kas, iespējams, visaktīvāk no visām bijušajām komu­nisma valstīm Austrumeiropā darbo­jušās liberalizācijas virzienā, demogrā­fiskajā ziņā pieder pie nestabilākajām valstīm pasaulē. No demogrāfiskā viedokļa izmirsto­šā krievu nācija patiesībā nav nekas tik unikāls. Krievijas ilgtermiņa demogrā­fiskā situācija būtībā ir krietni labāka nekā pārējā reģionā, jo dzimstības lī­menis – iedzīvotāju skaita pieauguma noteicošais faktors – ir uzlabojies ātrāk un noturīgāk nekā jebkurā citā Eiropas postkomunisma valstī (iespējams, iz­ņemot Igauniju).

Tam nav nekāda sakara ar Puti­na rīcības attaisnošanu vai Krievijas valdības aizstāvēšanu. Tā vienkārši ir objektīvās realitātes atzīšana, ka dau­dzas citas valstis, kas ir daudz liberā­lākas nekā Krievija, ir pieredzējušas daudz ievērojamāku iedzīvotāju skaita samazināšanos. Liberālās reformas ir laba lieta, taču tām nav nekādas pozitīvas ietekmes uz valsts ilgtermiņa demogrāfisko līkni. Liberālo reformu atbalstītājiem Krievijā to vajadzētu iegaumēt.