Izmirstošā tauta
Speciālistu elitē valda uzskats, ka Krievijas tauta izmirst. Visi zina, ka Krievija, ko vada nekompetentu zagļu banda, kuras rokas mirkst asinīs, atrodas demogrāfiskā nāves spirālē, kas valsti neizbēgami novedīs bezdibenī. Un šie speciālisti arī zina, ka vienīgais veids, kā apturēt šo traukšanos lejup, ir Krievijas nostāšanās uz demokrātisko, liberālo reformu ceļa. Galu galā visi taču zina, ka citām bijušajām komunisma valstīm, kas ir pieņēmušas brīvo tirgu, demokrātiju un tiesiskumu, klājies daudz labāk.
Džordžs Veigels savā nesenajā rakstā žurnālā National Review min lielisku piemēru šai tendencei. «Krievija mirst daudzos aspektos. Alkoholisms plaukst un zeļ. Dzīves ilgums samazinās – šobrīd 15 gadus veca Haiti zēna dzīves ilgums pārsniedz viņa 15 gadus vecā Krievijas vienaudža paredzamo mūža ilgumu. Ekonomikas attīstība stāv uz vietas, un rubļa vērtība katastrofāli samazinās. Krievija importē kartupeļus no Rumānijas. Baznīcas lielākoties ir tukšas.
Un šīs pūstošās valsts priekšgalā ir oligarhu elite, kas darbojas ļoti līdzīgi Pjuzo attēlotajām mafijas ģimenēm romānā. Krusttēvs, kā arī pēc šā romāna motīviem uzņemtajās filmās.» Veigels ļoti lielā mērā pakļaujas valdošajam uzskatam, apraudot Krievijas nāvi un vienlaikus netieši norādot, ka citām valstīm, kas ir vairāk orientētas uz Rietumiem, ir gājis labāk. Taču problēma rodas, salīdzinot faktiskās izmaiņas Krievijā ar pārmaiņām citās postkomunisma valstīs. Tad vairs nebūt nešķiet, ka Krievijai būtu veicies īpaši slikti.
Grafikā redzams, kā izskatās izmaiņas Krievijas iedzīvotāju skaitā, salīdzinot ar Baltijas valstīm, Rumāniju un Bulgāriju. Ideja, ka politisko un ekonomisko reformu liberalizēšana (sava veida demokrātiskās labklājības teorija) labvēlīgi ietekmē arī demogrāfisko situāciju, nespēj izturēt pat dažus galvenos kritiskos argumentus. Valstis, kas salīdzinājumā ar Krieviju nenoliedzami ir krietni vairāk progresējušas korupcijas izskaušanā un caurskatāma, paredzama valdības darba nodrošināšanā, tajā pašā laikā ir pārdzīvojušas demogrāfiskās krīzes, kas ir daudz smagākas par Krievijā pieredzētajām.
Tik tiešām – Baltijas valstis, kas, iespējams, visaktīvāk no visām bijušajām komunisma valstīm Austrumeiropā darbojušās liberalizācijas virzienā, demogrāfiskajā ziņā pieder pie nestabilākajām valstīm pasaulē. No demogrāfiskā viedokļa izmirstošā krievu nācija patiesībā nav nekas tik unikāls. Krievijas ilgtermiņa demogrāfiskā situācija būtībā ir krietni labāka nekā pārējā reģionā, jo dzimstības līmenis – iedzīvotāju skaita pieauguma noteicošais faktors – ir uzlabojies ātrāk un noturīgāk nekā jebkurā citā Eiropas postkomunisma valstī (iespējams, izņemot Igauniju).
Tam nav nekāda sakara ar Putina rīcības attaisnošanu vai Krievijas valdības aizstāvēšanu. Tā vienkārši ir objektīvās realitātes atzīšana, ka daudzas citas valstis, kas ir daudz liberālākas nekā Krievija, ir pieredzējušas daudz ievērojamāku iedzīvotāju skaita samazināšanos. Liberālās reformas ir laba lieta, taču tām nav nekādas pozitīvas ietekmes uz valsts ilgtermiņa demogrāfisko līkni. Liberālo reformu atbalstītājiem Krievijā to vajadzētu iegaumēt.