Izsmalcinātā Rīgas kolekcija
Pirms tikšanās ar viesi no Maskavas jurists un kolekcionārs Andris Šulcs nedaudz uztraucās, lai gan samērā sen bija pazīstams ar Šabtaju Kalmanoviču, turklāt viņi pat bija labi paziņas. Sulcam bija jāuzrāda viņu gandrīz piecus gadus ilgā kopīgā darba rezultāts – Rīgas starpkaru laika (1920.-1230. gadu) porcelāna kolekcijas, kuru viņš palīdzēja vākt Krievijas uzņēmējam, kataloga paraugs. Rīgā Kalmanovičs savas lietišķās tikšanās noturēja kādā Rietumu Bankas kabinetā, ko viņam, kā draugam, nodrošināja bankas īpašnieki. 2009. gada 29. oktobrī Šulcs te uzmanīgi nolika katalogu Kalmanovičam uz galda. Emocionālais uzņēmējs toreiz priecājās kā bērns. Bagātīgi ilustrētajā izdevumā bija aprakstīti 116 priekšmeti no, iespējams, labākās Rīgas porcelāna paaudzes, kad Rīgā darbojās vienīgais Oktobra revolūcijā izdzīvojušais Kuzņecovu impērijas uzņēmums un Krievijas mākslinieku un meistaru arteļi.
Kamēr Kalmanovičš Rīgā apmierināts pāršķirstīja katalogu, viņa milzīgajā dzīvoklī Fontankā (pilsētas centrs), Sanktpēterburgā, mākslas zinātniece Jana Bežanska lauzīja galvu par mansarda izgaismošanu, jo tajā tika plānots izvietot vairāk nekā 2000 priekšmetu kolekciju, to vidū arī unikālus imperatoru, Jusupovu un Kuzņecovu dzimtu un padomju aģitācijas motīvu porcelāna izstrādājumus. «Mēs ļoti steidzāmies, plānojām visu pabeigt jau decembri un 2010. gada pavasari atklāt kolekciju publiskai apskatei,» stāsta Bežanska.
Kalmanovičs no Rīgas izlidoja uz Maskavu un solīja iebraukt Pēterburgas dzīvoklī, paskatīties, kā sokas ar topošo ekspozīciju. 2009. gada 2. novembri, pirmdienā, tika apšaudīts Kalmanoviča luksusa klases Mercedes, no gūtajiem ievainojumiem uzņēmējs notikuma vietā nomira. Porcelāna, gleznu un reliģiskā kulta priekšmetu kolekcijas palika bez saimnieka.
Visu skaisto-mājās
1971. gadā Kalmanovičs emigrēja uz Izraēlu un atgriezās Krievijā 90. gadu sākumā. Tajā laikā viņš jau bija pavairojis savu kapitālu celtniecības projektos Āfrikā un dimantu ieguvē Sjerraleonē, kā arī bija plaši pazīstams kā padomju un Krievijas estrādes zvaigžņu turneju organizētājs ārzemēs. 1987. gadā Kalmanoviču Izraēlā arestēja kā VDK aģentu un apsūdzēja spiegošanā PSRS labā,
1971. gadā piespriežot deviņus gadus cietumsoda. Pēc vairākām pazīstamu Krievijas estrādes mākslinieku un politiķu prasībām tiesā tika panākta Kalmanoviča pirmstermiņa atbrīvošana 1993. gadā. Atgriezies Krievijā, kopā ar Josifu Kobzonu viņš nodibināja uzņēmumu Liat-Natali, kura darbības spektrs bija ļoti plašs: celtniecība, farmācija, sporta apģērbu un apavu tirdzniecība. Kalmanovičs sponsorēja un organizēja vadošo krievu dziedātāju koncertus, veda uz Krieviju Rietumu slavenības, piemēram, Laizu Minelli un Maiklu Džeksonu.
Tieši tajā laikā Kalmanovičs sāka nodarboties ar kolekcionēšanu, vispirms ar antikvāru sadzīves priekšmetu pirkšanu, kuri priecēja viņu pašu un draugos izraisīja sajūsmu. «Pirmie pirkumi tika veikti ar domu «visu skaisto – mājās»,» stāsta viņa otrā sieva Anastasija Kalmanoviča. «Sākumā antikvāras Karēlijas bērza mēbeles, vēlāk parādījās kariešu pulksteņi, pēc tam tika atrasts izsmalcināts pirmsrevolūcijas laika malahīta galds ar sudraba lauvu kājām.» Maskavas dzīvoklis pildījās ar antikvāru kristālstiklu, galda piederumiem un porcelāna traukiem. Un tieši porcelāns nopietni ieinteresēja un aizrāva Kalmanoviču.
Pagājušā gadsimta 90. gadu vidū viņš plaši izvērta savu darbību. «Ir gadījies, ka Kalmanovičs pēkšņi paziņo par porcelāna uzpirkšanu, un visa Maskava nesa viņam izstrādājumus, tas pats notika arī Sanktpēterburgā,» stāsta kāds kolekcionārs. «Protams, tāda masveida uzpirkšana daudziem nebija pa prātam.» Ar laiku Kalmanovičs sāka pirkt ne tikai viņam pašam iepatikušos priekšmetus, bet arī restaurējamas lietas ar nošķēlumiem un defektiem, kas sarežģīja to vērtības sākotnēju noteikšanu. «90. gadu beigās viņš man lūdza palīdzēt veidot kolekciju,» stāsta Bežanska. «Jau pēc gada viņa zināšanas par porcelāna ražošanu Krievijā bija pielīdzināmas manai akadēmiskajai izglītībai. Viņš pamatīgi pētīja priekšmetus.»
Turklāt Kalmanovičs nežēloja naudu konsultantiem, piesaistīja par palīgiem labākos mākslas zinātniekus un porcelāna ekspertus. «Viņš bija azartisks un aizrautīgs cilvēks,» atceras eksperti, «un nekad neapstājās, kamēr neieguva viņam nepieciešamo priekšmetu.» Zaudējis starptautiskās izsolēs, viņš neaizmirsa izstrādājumu un centās to izpirkt no jaunajiem īpašniekiem.
Ar laiku viņš sakrāja tūkstošiem priekšmetu, birojs un dzīvoklis Maskavā pārtapa par noliktavām, šķirotavām un pārkraušanas termināļiem simtiem imperatora, Jusupova un Kuzņecova rūpnīcu, kā arī 20. gadsimta sākuma padomju uzņēmumu ražotiem izstrādājumiem. «Kolekcijā bija daudz unikālu lietu,» stāsta Sulcs. Piemēram, Natālijas Daņko veidotās šaha figūras Sarkanie un Baltie, kas izgatavotas 1920. gados Valsts porcelāna rūpnīcā Ļeņingradā, proti, neveiksmei nolemtu baltgvardu figūras (bandinieki sasieti ķēdēs, karalis – nāve ar zobenu) un par uzvaru pārliecināto sarkanarmiešu figūras ar sirpjiem un āmuriem.
Šo kolekciju Kalmanovičs meklēja piecus gadus un, kad beidzot to iegādājās, tik ļoti nervozēja, ka, trīcošām rokām izsaiņodams figūriņas no polietilēna, papīra un skoča, ar šķērēm nogrieza diviem bandiniekiem galvas. «Man pēc tam tās nācās labot,» stāsta mākslas zinātnieks Aleksejs Vasjutinskis.
«Tas bija viens no viņa svarīgākajiem pirkumiem.» Cik tādas šaha figūriņas maksā? 2007. gadā tā paša autora divfigūru kompozīcija Drena un nakts tika pārdota starptautiskā izsolē par 220 000 ASV dolāru, figūra Bads tika pārdota Christie’s par 139 834 dolāriem, Zīlniece – par 45 660 dolāriem.
Vēsture interjerā
Kalmanovičam nebija stingru kritēriju priekšmetu atlasē. «Viņa kolekcionēšanai nebija nekāda zinātniska pamatojuma,» – tā Bežanska. «Kolekcija papildinājās tikai emociju līmenī. Viņš mīlēja visu skaisto, viņam patika pārsteigt apkārtējos, tādēļ viņš vāca leģendas un stāstus, kurus vēlāk ar sajūsmu atstāstīja.» Kādā no intervijām Kalmanovičš atzina, ka, kolekcionēdams porcelānu, viņš izzināja Krievijas un Latvijas vēsturi, bet, kad krāja ebreju rituālos sudraba priekšmetus, iepazina reliģiju. Kalmanovičš pievērsās arī glezniecībai, viņš iegādājās brāļu Makovsku un ainavu gleznotāja Fjodora Vasiļjeva gleznas.
Dažkārt itin vienkāršas un ikdienišķas lietas atklāja veselus vēstures slāņus. Kādu reizi Kalmanovičš iegādājās Kuzņecovu fabrikas tasi, kaut arī līdz tam neviens kolekcionārs tādam banālam priekšmetam uzmanību nepievērsa. «Kalmanovičš aiz tās aizķērās, un izrādījās, ka šādas tases tika ražotas dažādos laikos 15 apgleznojuma variantos, kas beigās izveidoja ļoti interesantu vienotu vēsturisku ainu,» stāsta Vasjutinskis.
Kalmanovičam patika atgādināt viesiem: «No šiem šķīvjiem ēda visi Krievijas imperatori, sākot ar Pāvilu.»
Un ar lepnumu viņš demonstrēja, piemēram, šķīvju komplektu, uz kuriem attēlotas vietas, kuras ceļojuma laikā Itālijā bija iepatikušās Pāvilam. Viņam piederēja arī ārkārtīgi reti sastopami šķīvji, darināti ierobežotā daudzumā pēc cara pasūtījuma kādā rūpnīcā Arhangeļskā, kuri katrs maksāja 26 000 ASV dolāru. «Tā bija kā spēle – atvērt glabātavu un gandarījumā sadzirdēt daudzbalsīgu «Ak!»,» atceras Bežanska. «Viņam patika apzināties savu spēju atļauties šādu greznību – dzert, ēst un cienāt viesus no imperatoru porcelāna.»
2000. gadu vidū Kalmanovičš atklāja jaunu kolekcionēšanas virzienu. Kādā tikšanās reizē Rīgā Sulcs pastāstīja, ka reiz krājis Jakoba Jesena fabrikas porcelāna kolekciju un vēlāk uzdāvinājis vairāk nekā pussimtu priekšmetu Rīgas Porcelāna muzejam. Arī pirms tam Kalmanovičš zināja par Latvijas porcelānu, bet nenojauta, cik interesants bija tieši starpkaru periods. 1920. gadā Latvija ieguva neatkarību, un sāka attīstīties liels skaits novatorisku porcelāna ražošanas skolu, turklāt Viņa Imperatoriskās Augstības porcelāna piegādātāja M.S. Kuzņecova porcelāna un fajansa trauku sabiedrības īpašnieki un meistari pārcēlās uz Rīgu.
«Pirms Otrā pasaules kara vesela plejāde porcelāna mākslinieku izkopa savu unikālo stilu tieši Rīgā,» stāsta Sulcs. Kalmanovičš nolēma savākt pats savu Latvijas porcelāna kolekciju un lūdza Šulcu palīdzēt. Viņš meklēja izstrādājumus pa visu Latviju un pats uz savu galvu tos uzpirka un piedāvāja partnerim.
Kalmanovičš, pēc Sulca stāstītā, atteicies no piedāvājumiem ne vairāk kā divas reizes. Kādas bija izstrādājumu cenas, Sulcs nestāsta: «Jau tad tās bija augstas. Tā laika Rīgas porcelāns bija retums.» Pirms pāris gadiem Aleksandras Beļcovas no mākslinieku apvienības Baltars šķīvis kādā izsolē Zviedrijā tika pārdots par 36 000 eiro (viņas darinātie izstrādājumi ir arī Kalmanoviča kolekcijā). Kopumā Kalmanoviča kolekcijā nokļuva 116 Rīgas porcelāna priekšmetu, 2009. gadā Sulcs izveidoja to katalogu un parādīja īpašniekam.
Kā apgalvo eksperti, kuri strādāja kopā ar Kalmanoviču, bija plānots arī pilnībā pabeigt Krievijas kolekcijas aprakstu un izstādīt to publiski. Pēc Bežanskas domām, Kalmanoviča kolekcijai bij a kultūrvēsturiska un zinātniskā vērtība. «Viņš izveidoja Krievijas porcelāna ražošanas retrospektīvu,» saka Vasjutinskis. 2012. gada decembrī Rīgas porcelāna izstrādājumi tika izstādīti Maskavā rīkotajā izstādē Rīgas mākslinieciskais porcelāns. 1925-1940. Izstādi organizēja Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Rīgas Porcelāna muzejs un krievu miljardiera Pētera Avena labdarības fonds Paaudze. Taču nogalinātā uzņēmēja kolekcijai bija jāpaliek viņa dzīvoklī Jūrmalā, līdz tiks atrisināts mantojuma tiesību jautājums.
Kur ir kolecija?
2012. gada decembrī, kad Maskavā notika Rīgas porcelāna izstāde, Maskavas tiesa skatīja Kalmanoviča meitas Liatas no pirmās laulības prasību par tēva 2001. gadā sastādītā testamenta likumisku neatzīšanu.
Pēc šī testamenta, liela daļa īpašumu pāriet Daniellas rīcībā, kura ir viņa meita no otras lauliDas ar Anastasiju Kalmanoviču.
Krievijā Kalmanovičs mantiniekiem atstāja desmit automašīnu, māju Piemaskavā, septiņus dzīvokļus Maskavā un Sanktpēterburgā, kā arī trīs Latvijā. Bez mantiniekiem bija jāsadala ari 2460 porcelāna izstrādājumu kolekcija, kura tika novērtēta par 30 miljoniem rubļu.
Maskavas tiesa atzina testamentu par spēkā esošu, un liela daļa mantojuma pienācās četrpadsmitgadīgajai Daniellai. Līdz viņas pilngadībai viss minētais mantojums tika nodots Annas Arhipovas – pēdējās, trešās, Kalmanoviča sievas – pārvaldīšanā.
Pirms dažiem gadiem tēvs aizsūtīja Daniellu mācīties amerikāņu skolā Izraēlā, kur viņu pieskatītu māsa Liata. Pēc Kalmanoviča nāves Izraēlas tiesa atzina Liatu par Daniellas aizbildni. Kā stāsta viņas māte, Anastasija Kalmanoviča, viņai būtiski liedza iespēju tikties ar meitu. Kaut arī ārzemēs atrodas aizbildnis, Krievijā tieši māte ir likumīgs meitas pārstāvis, skaidro Maskavas apgabala advokātu kolēģijas advokāte Natālija Himikus. Jo Anastasijai Kalmanovičai nav atņemtas aizgādības tiesības un viņa nav atzīta par rīcībnespējīgu.
Ar viņu vēl aizvien jāsaskaņo jebkādas darbības ar Daniellas mantojumu. Taču, kā stāsta Anastasija Kalmanoviča, porcelāna kolekcijas sakarībā ar viņu neviens nav sazinājies.
Kā Kalmanoviča kolekcija nonāca izstādē Maskavā? Pēc izstādes kuratores Ludmilas Neimiševas no Latvijas puses teiktā, kolekcijas atvešana uz Maskavu tika saskaņota ar Kalmanoviča atraitni Annu Arhipovu. Uz Forbes jautājumiem viņa atteicās atbildēt tāpat kā Liatas Kalmanovičas advokāts Aleksandrs Dobrovinskis, kurš, starp citu, arī ir aizrautīgs porcelāna kolekcionārs. Forbes noskaidroja, ka Kalmanoviča kolekcija Maskavā nonāca jau citas kolekcijas sastāvā, kura savukārt pieder Pēteram Avenam, kurš aptuveni 60 priekšmetus iegādājās par 1 miljonu eiro. No komentāriem Avens atteicās, bet jūnijā žurnāla Klubs intervijā viņš atzinās, ka ir nopircis lielu daļu Kalmanoviča kolekcijas.