Baltijas valstis – kas jādara?

Ne viena valsts eiropā no Krievijas iespējamās agresijas nebīstas vairāk par Latviju, Lietuvu un Igauni­ju. Šo baiļu iemesli tādam ārpolitikas reālistam kā man ir pilnībā saprotami. Baltijas valstis jau ilgi ir centušās pārlie­cināt pārējās kolēģes Eiropas Savienībā (ES), ka pret Krieviju nedrīkst izturē­ties kā pret partneri. Tā ir jāuzskata par pretinieci, kam jāstājas pretī, kura ir jāizolē un galu galā ari jāpieveic. Var droši apgalvot, ka Baltijas valstis pieder pie tā sauktā ES vanagvalstu bloka, kurā ietilpst (vairāk vai mazāk) Polija, Lielbritānija, Nīderlande, Zviedrija un Rumānija, kas ari ir iestājušās par stin­grākām sankcijām pret Krieviju un par lielāku atbalstu Ukrainai.

Vairāku iemeslu dēļ Baltijas valstis var saukt ari par monetārajiem vana­giem. Līdzīgi citām Eiropas valstīm, tās izeju no lejupslīdes redzēja strukturāla­jās reformās apvienojumā ar skarbiem valsts izdevumu samazinājumiem. Šī monetāro vanagu grupa atšķiras no ārpolitikas vanagu grupas, kur Vācija pat ar visu tās mēreno nostāju ārpolitikas jautājumos ir skaļa un aktīva dalībniece. Tieši ar vispārējo uzsvaru uz taupības pasākumiem un vajadzību pēc valdības parāda samazinājuma Vācija spēj daudz skaidrāk nekā tās pretinieki demonstrēt savu nostāju. Mans viedoklis par eko­nomiku ievērojami atšķiras no monetā­rās grupas biedru redzējuma, taču jāat­zīst, ka Baltijas valstis jau kopš finanšu krīzes sākuma ir bijušas diezgan aktī­vas monetāro vanagu grupas biedres un, ietekmējot vispārējo ES pieeju, spējušas gūt pārsteidzošus panākumus.

Problēma, kad abas vanagu grupas atbalsta gandrīz pilnībā savstarpēji iz­slēdzošas politikas, kļūst arvien izteik­tāka. Jāatzīst, ka agrāk agresīva ārpo­litika un stingra ekonomikas politika būtu bijusi iespējama, taču šobrīd par to vairs runāt nevar. Ņemot vērā aug­stās likmes un eksistenciālos draudus, ko imperiālistiskā Krievija varētu radīt Baltijas valstīm, šķiet loģiski, ka to val­dības vairāk ir norūpējušās par stin­gru ES ārpolitiku nekā uz tirgu balstītu ekonomiku.

Lai agresīva pret Krieviju vērsta ār­politika būtu efektīva, tai ir jābūt dārgai. Pat minimālas sankcijas bloka tautsaim­niecībai radītu vairāku miljardu dolāru lielus zaudējumus zaudētās ekonomis­kās aktivitātes dēļ. Savukārt ierosinā­jums izveidot ES vadītu ātrās reaģēša­nas vienību, kas būtu spējīga aizkavēt jebkādu iespējamo Krievijas militāro intervenci, prasītu vēl vairāku miljardu izdevumus. Taču šie izdevumi ir gau­žām niecīgi salīdzinājumā ar tiem, kas rastos, glābjot Ukrainas tautsaimnie­cību. Nav vienota viedokļa par precīzu summu, kas būtu nepieciešama Ukrai­nas glābšanai, taču tās ekonomikai no­darītie zaudējumi jau ir tik lieli, ka šo­brīd pat minimālā summa varētu būt vismaz 30 miljardi dolāru.

Plāns, kas palīdzētu veiksmīgi iedarbināt Ukrai­nas ekonomiku un padarītu to pretoties spējīgu Krievijas spiedienam, maksātu vēl vairākus desmitus miljardu dolāru. Patlaban nevienam nav ne politiskās gribas, ne vēlmes uz saviem pleciem uz­likt šos milzīgos izdevumus. Var sūdzē­ties par spāņu, grieķu un portugāļu ne­drošību un vājumu, taču politiski nav iespējams likt valstīm ar vairāk nekā 20% lielu bezdarba līmeni iesaistīties dārgā pret Krieviju vērstā kampaņā.

Bet ko darīt Baltijas valstīm? Ja tās vēlas (un tām vajadzētu to vēlēties acīm redzamu iemeslu dēļ) pret Krieviju vēr­stu ES politiku, tām nāksies samierinā­ties un piekrist ekonomisko krīzi eiro- zonā risināt ar Džona Meinarda Keinsa ekonomikas teorijas metodēm. Tikai tā varēs pārliecināt citas valstis pieņemt nepieciešamos, kaut arī sāpīgos lēmu­mus, lai gan vienošanās, ka ES pieļauj agresīvāku monetāro un fiskālo stimu­lu apmaiņu pret daudz asāku ārpoliti­ku, noteikti nebūtu 100% visu dalībval­stu interesēs. Tomēr katra no tā noteikti kaut ko iegūtu. Gan Baltijas valstis, gan dienvideiropieši iegūtu sev labvēlīgākus lēmumus augstas prioritātes jomās, taču vajadzētu piekāpties jautājumos, kas, lai gan ir svarīgi, nav tik neatliekami.

Manuprāt, perfektā pasaulē Baltijas valstis spētu panākt tādu ES politisko darbību, kas būtu pieņemama visiem; tādu politiku, kas gan samazina nodok­ļus, gan pretojas Krievijas īstenotajām darbībām ārvalstīs. Taču mēs šādā per­fektā pasaulē nedzīvojam. Pat diezgan noslēgtajā Briseles pasaulē viedokļu at­šķirības ir milzīgas. Plaisas starp dažā­dām interešu grupām kļūst lielākas, un to veidošanos pastiprina prognozētā ei- rozonas ekonomikas 0% izaugsme.

Ja Baltijas valstis tiešām vēlas pa­nākt stingrāku ES politisko nostāju pret Krieviju, tām nāksies piekāpties taupības jautājumos. Tas nepavisam nav perfekts darījums, taču tāda nu ir mūsu pasaule.